trešdiena, 2013. gada 25. septembris

eseja par brīvību, ptfū, par to, kam grūtāk?



Mamma nepārstāj norādīt uz visiem rakstiem, kuri stāsta ka Latvijas plašuma grādos, "veģetārs" un "pilnvērtīgs uzturs" ir divi vārdi, kuri nevar dzīvot kopā. Veikalā stāvot, nespēju izvēlēties starp tēju, kura ražota Latvijā, bet iesaiņota gan plastmasas maisiņā un kartonā, un tēju, kura nāk no Ķīnas, bet ir iesaiņota tikai plastmasas maisiņā. Pēdējā seminārā, kuru apmeklēju, 2/3 no uzmanības tika pievērsta vienīgajam vegānam, uzdodot kaudzi jautājumu (arī word dokuments neatpazīst vārdu „vegāns” un pasvītro to, kā nepareizi esošu - sakritība?). Teju katru reizi, kad izeju no savas istabiņas, esmu spiesta izslēgt gaismas slēdzi, jo blakus dzīvojošās meitenes to vienmēr aizmirst izdarīt.

Jūs varat teikt, ko tie cilvēki ņemas, bet jo patiesāka un atbildīgāka es vēlos būt pret to, ko un kā patērēju, jo vairāk uzrodas jautājumu, uz kuriem nav vienas pareizās atbildes. No vienas puses man ir nedaudz žēl tos cilvēkus, kuri izvēlas to ceļu, kas nav sabiedrībā atzīts. No otras puses, es saprotu arī tos, kuri sarauc pieri, kad izdzird apkārt frāzi „veģetārietis”, „eko”, „brīvs no ģmo”, „kalorijas” un tā tālāk. Un es īsti nevaru izlemt, kuram ir grūtāka dzīve.

Kad es pirmo reizi mēģināju kļūt par veģetārieti (vienkārši izaicinājuma pēc), es nebiju īpaši sagatavojusies, un iespējams tagad saprotu, kādēļ manai ģimenei bija tik skeptiska attieksme. Sāksim jau ar to, ka es pati negatavoju, kas nozīmēja, ka manai māmiņai bija jāparūpējas par pareizo uzturvielu nodrošinājumu. Viņa gan ari atspēlējās. Kopš tā laika, asinsanalīžu nodošana teju 3 reizes gadā, man ir norma (jānorāda, ka mamma ir mediķis, un kāda vājuma vai bāluma pieminēšana vien var novest pie lieku asinsanalīžu veikšanu). Otro reizi es mēģināju, jo sapratu, ka es jūtos labāk tad, ja neēdu gaļu. Trešo reizi es mēģināšu un cerēšu, ka ceturtās reizes vairāk nebūs.

Nesen ar draudzeni smadzeņojām par to, kas būtu jāievēro iepērkoties, lai mēs pēc iespējas mazāk kaitētu videi. Vairākos gadījumos nonācām pretrunās. Tiešām, vai tas, ka šie rieksti ir „organic”, bet nāk no Indijas, ir labāks pirkums par plūmēm, kuras, iespējams apstrādātas ar sazin ko, bet tomēr nāk no Baltijas valstīm? Kā lai pasaka NĒ! visiem tiem plastmasas maisiņiem, kuros pārdevējas tin teju katru otro produktu? 

Negribas katru darbību piedēvēt Zaļākam dzīvesveidam, bet vai tiešām lielākā daļa jauniešu, kuri dzīvo kojās, pirms tam ir dzīvojuši mājsaimniecībā, kur gaismas tika atstātas ieslēgtas 24/7? Un vannas istabas ventilatoram IR jābūt ieslēgtas visu nakti, tas nekas, ka neviens tur naktī neatrodas? Un vai tiešām saplacināt to plastmasas pudeli ir dienas smagākais un, tik lielu fizisku piepūli prasošs, notikums? 

Jau kopš bērnības esmu jutusies nedaudz citādāka, kā man apkārt esošie cilvēki. Manas piezīmes par plastmasas trauku lietošanu augstskolas studentu apvienības prezentācijā, arī noteikti nevairoja manu popularitāti. Dažreiz liekas, ka pasakot, ka vadu vides virzienu, iztēlē izskan: „āaaa...tie dīvaiņi." Es nezinu, kas notiktu, ja paziņotu, ka vēlos būt vegāne (jau iepriekš izveidojot bukletiņu un iedodot katram, kas, pēc šī fakta uzzināšanas, vēršas pie manis ar jautājumu par to, kā es varu dzīvot bez siera).

Bet, nesatraucieties, ar mani viss ir „kārtībā”. Vēl aiz aizvakar ēdu lasi (kura gaļa noteikti bija sakrāsota ar krāsām, lai tas iegūtu „patīkami” rozā krāsu), un turpinu šaustīt sevi par katru izvēli, kuru veicu. 

KĀPĒC BŪT LABAM, IR TIK GRŪTI?