Mamma nepārstāj norādīt uz visiem rakstiem, kuri stāsta ka
Latvijas plašuma grādos, "veģetārs" un "pilnvērtīgs uzturs" ir divi vārdi, kuri
nevar dzīvot kopā. Veikalā stāvot, nespēju izvēlēties starp tēju, kura ražota
Latvijā, bet iesaiņota gan plastmasas maisiņā un kartonā, un tēju, kura nāk no
Ķīnas, bet ir iesaiņota tikai plastmasas maisiņā. Pēdējā seminārā, kuru
apmeklēju, 2/3 no uzmanības tika pievērsta vienīgajam vegānam, uzdodot kaudzi
jautājumu (arī word dokuments neatpazīst vārdu „vegāns” un pasvītro to, kā
nepareizi esošu - sakritība?). Teju katru reizi, kad izeju no savas istabiņas, esmu spiesta
izslēgt gaismas slēdzi, jo blakus dzīvojošās meitenes to vienmēr aizmirst
izdarīt.
Jūs varat teikt, ko tie cilvēki
ņemas, bet jo patiesāka un atbildīgāka es vēlos būt pret to, ko un kā patērēju,
jo vairāk uzrodas jautājumu, uz kuriem nav vienas pareizās atbildes. No vienas
puses man ir nedaudz žēl tos cilvēkus, kuri izvēlas to ceļu, kas nav sabiedrībā
atzīts. No otras puses, es saprotu arī tos, kuri sarauc pieri, kad izdzird
apkārt frāzi „veģetārietis”, „eko”, „brīvs no ģmo”, „kalorijas” un tā tālāk. Un
es īsti nevaru izlemt, kuram ir grūtāka dzīve.
Kad es pirmo reizi mēģināju kļūt
par veģetārieti (vienkārši izaicinājuma pēc), es nebiju īpaši sagatavojusies,
un iespējams tagad saprotu, kādēļ manai ģimenei bija tik skeptiska attieksme. Sāksim jau ar to, ka es pati negatavoju, kas nozīmēja, ka manai māmiņai bija jāparūpējas par
pareizo uzturvielu nodrošinājumu. Viņa gan ari atspēlējās. Kopš tā laika, asinsanalīžu
nodošana teju 3 reizes gadā, man ir norma (jānorāda, ka mamma ir mediķis, un
kāda vājuma vai bāluma pieminēšana vien var novest pie lieku asinsanalīžu
veikšanu). Otro reizi es mēģināju, jo sapratu, ka es jūtos labāk tad, ja neēdu
gaļu. Trešo reizi es mēģināšu un cerēšu, ka ceturtās reizes vairāk nebūs.
Nesen ar draudzeni smadzeņojām
par to, kas būtu jāievēro iepērkoties, lai mēs pēc iespējas mazāk kaitētu
videi. Vairākos gadījumos nonācām pretrunās. Tiešām, vai tas, ka šie rieksti ir
„organic”, bet nāk no Indijas, ir labāks pirkums par plūmēm, kuras, iespējams
apstrādātas ar sazin ko, bet tomēr nāk no Baltijas valstīm? Kā lai pasaka NĒ!
visiem tiem plastmasas maisiņiem, kuros pārdevējas tin teju katru otro
produktu?
Negribas katru darbību piedēvēt
Zaļākam dzīvesveidam, bet vai tiešām lielākā daļa jauniešu, kuri dzīvo kojās,
pirms tam ir dzīvojuši mājsaimniecībā, kur gaismas tika atstātas ieslēgtas
24/7? Un vannas istabas ventilatoram IR jābūt ieslēgtas visu nakti, tas nekas,
ka neviens tur naktī neatrodas? Un vai tiešām saplacināt to plastmasas pudeli
ir dienas smagākais un, tik lielu fizisku piepūli prasošs, notikums?
Jau kopš bērnības esmu jutusies
nedaudz citādāka, kā man apkārt esošie cilvēki. Manas piezīmes par plastmasas
trauku lietošanu augstskolas studentu apvienības prezentācijā, arī noteikti
nevairoja manu popularitāti. Dažreiz liekas, ka pasakot, ka vadu vides
virzienu, iztēlē izskan: „āaaa...tie dīvaiņi." Es
nezinu, kas notiktu, ja paziņotu, ka vēlos būt vegāne (jau iepriekš izveidojot
bukletiņu un iedodot katram, kas, pēc šī fakta uzzināšanas, vēršas pie manis ar
jautājumu par to, kā es varu dzīvot bez siera).
Bet, nesatraucieties, ar mani
viss ir „kārtībā”. Vēl aiz aizvakar ēdu lasi (kura gaļa noteikti bija sakrāsota
ar krāsām, lai tas iegūtu „patīkami” rozā krāsu), un turpinu šaustīt sevi par
katru izvēli, kuru veicu.
KĀPĒC BŪT LABAM, IR TIK GRŪTI?
