Pirms kāda laika, ja kāds man vaicāja :
"Paula, vai tu tici Dievam?", mana klasiskā atbilde bija tāda, ka:
"Jā, ticu, bet man ir manas personīgās attiecības ar Dievu, kam pašlaik
nav nepieciešams noteikt ne piederību kādai lielākai sabiedrības daļai, ne veikt
kādus rituālus". Tajā pašā laikā, manī norisinājās dažādas cīņas par
jautājumiem: Kāpēc mani
dažreiz apgrūtina nosaukt to, kam ticu par Dievu? Kāpēc es nesaku, ka esmu
kristiete? Kā lai atrod pareizo baznīcu un kustību, ar kuras palīdzību uzturēt saikni
starp sevi un Dievu?
Tomēr pēdējā laikā vairāk tapis aktuāls jautājums
par piederību kādai draudzei, vai vismaz regulārāku baznīcas apmeklējumu (līdz
šim to darīju reizi gadā, kopā ar ģimeni aizdodoties uz Aizputes baptistu
draudzes Ziemassvētku dievkalpojumu). Šo vasaru pavadīju Turku (Somija) pilsētā, un man apkārt bija cilvēki, kuri pārstāvēja
vairākas ticības. Tīrās sagadīšanās pēc, vasaras sakumā izlasīju slavenās
ekranizācijas "Pī dzīve" pamatu - Jana Marteļa grāmatu ar tādu pašu
nosaukumu. Mani ļoti uzrunāja un atmiņā ir palikusi tā daļa, kur stāsta
varonis, nespējot un, galvenokārt, negribot izvēlēties tieši vienu
"pareizo" ticību starp hinduismu, katolicismu (vai pareizticību?) un
Islāmu, saka: "Es
vienkārši gribu mīlēt Dievu!". Mājā, kurā dzīvoju, un
organizācijā, kurā strādāju, bija sastopami cilvēki, kuri pārstāvēja dažādus
"ticības veidus". Pirmās bija divas ~70 gadus vecas kundzītes,
kuras piederēja pie sieviešu kristīgās apvienības (neņemot vērā, kādā ticībā tu
esi kristīts, un kam īsti tici), regulāri apmeklēja baznīcas kori (un, protams,
arī pašu baznīcu kā tādu) un nereti vaļas brīžos uzdungoja kādu baznīcas
meldiņu. Ar viņām kopā es sēdos pie klavierēm, spēlēju skaistas baznīcas
dziesmas, un iztēlē radīju skaistas domu gleznas par to, kā kādreiz šādi
vēlētos kopā ar savu ģimeni, apstāties ap klavierēm un dziedāt tik dvēseliskas
dziesmas. Otrais pāris bija Riina un Miiko, hipijiska ģimenīte, kuri gaidīja
savu pirmdzimto. Riina bija Budisma piekritēja, kura meditēja ar tiem traukiem,
par kuriem, velkot ar koka gabaliņu, tiek veidota īpatnēji nomierinoša skaņa.
Miiko ceļš pie sava garīgā līdera nav bijis tik vienkāršs. Viņš reiz Dievam ir
lūdzis, lai dod viņam kādu zīmi, kā pie viņa nokļūt, un neilgi pēc tam, kāds
draugs ielūdzis viņu uz pasākumu, kur kāds Islāma atzara sludinātājs ieradies
Somijā un sniedz mācību - aizdevies uz šo pasākumu un sapratis, ka viņa priekšā
stāv viņa īstais garīgais līderis. Miiko pats ver lūgšanas krellītes un klausās
skaļi korāna (laikam) dziedājumus. Vasaras beigās pie mums ievācās meitene
Sāra, kura bija krišnīdu saimē, un vienā no pirmajām dienām, kad viņu iepazinu,
viņa svinēja Krišnas dzimšanas dienu, tērpjas ļoti spilgtās drēbēs, lieto apple
tehnoloģiju un braukā ar Volkswagen hipijbusiņu oranžā krāsā. Es pieņemu, ka
katru reizi tiekoties ar kādu no šiem cilvēkiem biežāk, un redzot, ko viņu
dzīvē ir ienesusi ticība, man būtu gribējies pateikt – jā, es arī būtu gatava
ticēt vienam vai otram Dievam. Un kāpēc? – tāpēc, ka kopā visu darīt ir daudz
interesantāk - lai cik nekorekti arī tas neizklausītos, ja runa ir par
reliģiju.
21.gs. process ‘izdarīt pareizo izvēli’ ir
daudz sarežģītāks nekā sākotnēji tas varētu šķist. Gandrīz visās mūsu dzīves
jomās vairāk netiek piedāvāti viens vai divi, bet gan daudz risinājumu un
iespējamo scenāriju, un ir jābūt ļoti pārliecinātam, lai par kādu no tiem
pateiktu: „šis tiešām ir tas labākais”. Bet reliģija, baznīca nav kaut kas
vienreizējs, izvēlēties savu baznīcu, tam vajadzētu būt ilgāk pārdomātam
lēmumam, kaut kam, kam tiek veltīts laiks, enerģija un domas.
Tā nu pagājušajā sestdienā es aizdevos uz
kādu mazāk pazīstamas kristīgās kustības dievkalpojumu. „Kristus Pasaulei” ir
šīs draudzes nosaukums, lai gan vairāk viņus raksturotu sauklis: „Mēs
iestājamies par visiem cilvēkiem”. Tik draudzīgu uzņemšanu es nespēju
atminēties, tajā pašā laikā, fakts vien, ka draudzes īrētās telpas atrodas
zinātņu akadēmijā, jau rada nelielu neizpratni. Ar ko šī draudze atšķiras no
Latvijā tik ierastajām lietām? – pirmkārt, tās vienkārši ir izīrētas telpas,
bez īpaši veidota svētā nama Dievam. Otrkārt, netiek dziedāti klasiskie
dziedājumi, bet priekšā stāv īsta grupa, kura spēlē kaut ko staro roku un popu.
Treškārt, mācītājs savas runas laikā daudz smejas un galvenokārt stāsta par
savu personīgo dzīvi. Viss process tiek filmēts, un muzikālos priekšnesumus
pavada gaismas un dūmu instalācijas. Cilvēki lūdzot ceļ gaisā rokas, lēkā un
priecājas. Viss pasākums iet vidēji 2-3h. Šī draudze piedāvā ne tikai
dievkalpojumus, bet arī mājas grupas, svētdienas skolu un cita veida
nodarbības. Vairākas reizes dievkalpojuma laikā man bija vēlme raudāt. Vai tā
bija Dieva klātbūtne, vai masas izraisītas un dalītas emocijas – grūti teikt.
Kā
šādā sabiedrībā justies vidusmēra Latvietei, kura nesen uzsākusi savas "kristīgās gaitas"? Viens
ir skaidrs – nav iespējams būt neredzamam un sākumā no malas novērot norises,
jo tev pievērš uzmanību. Lai gan man patika šāda veida mūzika un darbs mājas
grupiņās (Bībeles mācība un citas lietas) liek domāt, ka viņiem tiešām rūp, ka
cilvēkiem veidojas izpratne par Dieva darbiem un mācībām, kaut kas visā man
tajā likās nedaudz man nepiemērots, pārākās pakāpes – pārāk intensīva
slavināšana, pārāk daudz nosodīti tie, kuri netic, pārāk, pārāk, bet varbūt
vienkārši tā nav mana lieta.
Šajā svētdienā es kopā ar divām ģimenes
dāmām, devos uz Torņkalna - Rīgas Lutera baznīcu. Klasikas vērtības. Liela,
skaista baznīca, pie ieejas izsniedz dziesmu grāmatas, dziesmas, lūgšanas,
grēku nožēlošana, dziesma, sprediķis, dziesmas un vēl vēlāk arī svētais
vakarēdiens, kuram es gan pirmajā dievkalpojumā vēl nebiju gatava pievienoties.
Arī šī draudze piedāvā vēl dažādas citas nodarbības – iekļaujot arī meditāciju.
Un man liekas, ka kādu laiku es te tiešām vēlēšos atgriezties.
Plusi abām draudzēm: abām draudzēm ir
mājas lapas, kurās ir pieejama ne tikai rakstiska,bet arī audio un video
formātā veidota informācija. Tā teikt, iet līdzi 21.gs. Vairāk informāciju var atrast te: http://luteradraudze.lv un http://www.marcisjencitis.lv
Es nesaku, ka kristieši automātiski ir
labāki cilvēki. Mūsdienu inteliģentā sabiedrība ir pietiekami nodrošināta ar
vairākiem palīglīdzekļiem, lai arī citādākā kontekstā risinātu pasaulīgus
jautājumus par labestību, piedošanu, veidu, kā labāk dzīvot un citiem
jautājumiem. Kā arī, man ļoti nepatīk tas, ja baznīca kādam caur Dievu sāk
primāri solīt pārticību un labklājības uzlabošanos, bet tajos mācītāju tekstos
ir tik daudz vienkāršas labvēlības, vienkāršas, dažreiz sāpīgas, dažreiz ļoti
iepriecinošas atziņas, kuras ir vērts, kaut vai reizi gadā, paklausīties.