īsumā par svarīgāko - divas pirmsmiega domas

katrs gudrs cilvēks tev vēlēsies pateikt, ka galvenais dzīvē ir atrast un darīt to, ko tu mīli. 

mūsdienu jaunietim vadīties pēc šādas pārliecības ir ļoti grūti. nepietiek jau ar vecāku spiedienu, kas visu vidusskolu klusībā cer, ka bērns bez viņu līdzdalības pieņems pieņemamu lēmumu, par tālāko izglītību. nepietiek ar sabiedrību, kura uzskata, ka pēc vidusskolas ir jābūt augstskolai, pēc augstskolas darbam un iespējams maģistra studijām. nepietiek ar to paaudzi, kuriem liekas, ka, ja jau reiz vienu izglītību (3-4 gadi augstskolā) esi ieguvusi, tad varēsi ar to nodarboties visu savu dzīvi. nē, nepietiek. tagad tam visam klāt vēl nāk tas noteikums, ka tev vēl jāatrod tas, ko tu mīli.

un tagad.

tūlīt.

un pamēģini tikai kļūdīties.

tieši tik pat muļķīgs pieņēmums ir par to, kad ir 'normāli' atrast sav mūža mīlestību.

kurš ir tas ģēnijs, tas, kam ir vara, norādīt uz laika posmu, kad mums būtu jāsatiek "tas īstais/īstā?". jau kādu laiku es esmu pieturējusies pie pašizveidotas teorijas. galvenokārt, šī teorija ir uzturēta pie dzīvības, lai man reizi pa reizei būtu ko atbildēt tiem cilvēkiem, kuri pārsteigumā izsaucas, vai ķircinot apvaicājas: "Un, kā, tavā dzīvē vēl joprojām nav nopietnu attiecību?". ( un man tādas ir - man ir nopietnas attiecības ar savu ģimeni, ar dažiem ļoti tuviem draugiem). Šī teorija atbalsta to, ka gluži vienkārši, ir iespējams, ka mans "mūža" vīrietis, bija mans bērnības labākais draugs Lauris (piedod, Lauri, ka tev tas ir jāuzzina šādā veidā!), ar kuru es nespēju iztēloties lielu daļu savas izaugsmes, savu pastāvēšanu un labāko bērnības dienu pavadīšanu. Tas, ka mūsu komunikācija šobrīd sastāv no 1-2 sarunām gadā, nenozīmē, ka šis cilvēks nav bijis nozīmīgs kādā no manas dzīves posmiem. 

šī visa sakarā, šodien ievēroju, ka savā Facebook lapā, pie interesēm, maģiskā kārtā esmu norādījusi "sievietes". Lai gan esmu samērā brīvi domājoša būtne, kurai ir draugi ar šādu orientāciju, sajutos nedaudz bažīga, kas notiktu tad, ja kāds to būtu ievērojis? Mazāk svarīgi tas, ka tā nav patiesība, bet vairāk gan tas, cik ļoti neērti es sajutos. Neesmu pētījusi apstākļus, bet zinu, ka mazpilsētas vide noteikti nav tā vieta, kur atklāti runāt par savu seksuālo orientāciju, piederību "tai savādajai ļaužu grupai" un tā tālāk. Un man palika bail. Bail, par tiem cilvēkiem, kuri nekad nav saņēmuši atbalstu būt par tiem, kas tie īsteni ir. Un kādu teoriju, lai domā viņi/viņas - kādu attaisnoju,lai izvēlas?

jau ilgāku laiku šāda domu neskaidrība, lēkāšana pa melnajiem taustiņiem, lielas klusuma pauzes.

Skaistums tiešām prasa upurus

Jebkura maza meitene reiz dzivē (sākot jau ar tām sāpīgajām reizēm, kad mamma ķemmēja pinkainos matus) dzird frāzi: "Skaistums prasa upurus!" - tikai ne vienmēr mēs tiešām saprotam, ko nozīmē šis vārds 'upuris'. Iepriekšējā ierakstā es to aprakstīju ar sāpēm pēdās, kājās, lēnumu un tādā lietām. Nepaguvu jūs tā īsti arī nemaz iepazīstināt - lūk, mans viens draugs no pāra.

 

Vakardien no rīta piecēlos ar tipoņu gan kājā, gan rokā, iedomājos, varbūt esmu kaut kā ne īsti labi gulējusi un devos dzīvē. Šoreiz 20 minūšu garā pastaiga zābakos bija īpaši grūta, sāpēja kājas, gaita bija pavisam lēna, pleci īdēja, rokas gura. Nonākusi līdz galapunktam, jutos vēl nogurušāka, kā iepriekšējā naktī pirms naktsmiera. Uzrīkojusi savu paaugstināto rakstāmgaldu (tā, lai mācīties varētu stāvus), atvēru visus sev nepieciešamos PDF failus. Un tad pamanīju, ka nejūtos īpaši labi - reibst galva, dažbrīd pat uznāk slikta dūša. Domāju, ka noteikti, ka pāries, un, ja nepāries, tad iespējams tas ir migrēnas priekšvēstnesis. Tā kā mana mamma ir ļoti sensitīvs mediķis, nodomāju, ka viņai jautājumus uzdošu tikai tad, ja reiboņu sajūta nepāries. Un nepārgāja - ap pēcpusdienu zvanu  mammai un abas kopīgi domājam visus iespējamos reiboņa cēloņus. Jau vasarā konstatējām, ka kakla daļas skriemelis ir iztaisnojies no tā dabīgā ieliekuma. Cēloņi - iespējams tie 9 gadi klavierspēlē un pārāk sasprindzināta kakla muskuļu daļa spēlējot klavieres, kā arī nepareiza! sēdēšana pie datora. Tā kā manā ģimenē un draugu vidū arī 22 gadus veciem cilvēkiem, muguras sāpes un problēmas vairāk nav nekāda jaunā lieta, sapratu, ka turpmāk, lai šādi reiboņi neatkārtotos būs regulāri jāiet uz sporta nodarbībām, kuras atslābinātu kaklu, jāiet uz masāžām un ļoti jādomā pie tā, kā un kur sēžu. Žēl, ka par to domājam tikai tad, kad paši pie tā esam sevi aizveduši - ne draugu, ne ģimenes locekļu piemēri mani nepārliecināja, ka gultā guļoša - datora lietošanas poza iespējams nav tā labākā.

Bet šorīt, mammucis bija pacenties ar savu resursu mobilizāciju - izrādījās, ka mani reiboņi bija VISTIEŠĀKAJĀ mērā saistīti ar augstpapēžu zābakiem, jo, tā iemesla dēļ, ka mana mugura pie šāda augstuma nav pieradusi, kakla skriemeļi un iespējams citas ķermeņa daļas, mēģina kompensēt kaut kādu balansu. Tad, nu, iznākums ir tāds, ka kādu laiku man būs jāpalieto šī apburošā apkakle (vismaz tad, kad strādāju ar datoru).

MORĀLE - ja vēlaties sākt nēsāt augstpapēžu zābakus, sāciet ar mazāku augstumu, kā arī - RŪPĒSIMIES PAR SAVU VESELĪBU, STĀJU UN MUGURU SAVLAICĪGI.

7cm mocības

Made by  Emily Jian Marie

Tas, ka esmu sieviešu dzimtas pārstāve, noteikti nenozīmē, ka man ir pazīstami un pašsaprotami visi tie "likumi", kuri valda pār mūsu pasauli. Lai gan esmu dzimusi un augusi ģimenē, kur sievišķība tiek kopta ļoti elegantā un rūpīgā veidā, pati kādus 22 gadus biju veiksmīgi no šī "amata" izvairījusies.

Iespējams sekojot brāļa pēdām, es jau kopš tīņu gadiem (laiks, kad mamma vairāk neatbild par manu garderobi) esmu meklējusi sevi vairākos 'esības' virzienos. Tas viss sākās ar to, ka tētim palūdzu no Vācijas atvest melnu bikškostīmu, kopā ar mammas gādību vienā no 1.septembra pasākumiem, pašūdināju sev sarafānu (Skotu sarkanrūtainais audums), valkāju sarkanas bikses ar ādas iešuvēm sānos, un vēl, un vēl. Tomēr vidusskolas laikā izkopu tā saucamo elfismu-rūķismu, kad vienīgais, ko par to cilvēku var pateikt - nu, piemīlīgi. Protams, kādu laiku tas viss strādā un tīri patīkami Ziemassvētkos iejusties visā svētku atmosfērā, jo izskaties kā izkāpusi no kādas krāsainas Disneja ekranizācijas, tomēr tad nāk tā skumjā apziņa, ka man tomēr ir jau 22 gadi un gluži iespējams, tāda rūķošanās vairāk nav atbilstoša tam, kas es nākotnē varētu būt (uz šo jautājumu gan man pašai vēl šobrīd nav konkrētas atbildes).

Tā, nu, kādā skaistā rudens dienā, viesojoties pie māsīcas Annas (kas nu jau gluži kā māsa), manā priekšā tika atvērts teju viss drēbju skapis, liekot vilk šādu, tādu un vēl kaut kādu apģērba gabalu. Tad man bija jāaiziet līdz lielās istabas vidum, jāapgriežas ap savu asi, un gandrīz katru reizi jādzird tas, ka es tiešām ļoti labi izskatoties. Visa tā rezultātā es tiku pie dažām blūzēm, kleitām, svārkiem un sajūsmas saucieniem - kā arī tika pieņemts viens no smagākajiem lēmumiem šajā gadā - domājot par ziemas zābakiem, domāt par augstu papēdi.

Lielākajai daļai man apkārt esošajām dāmām tā noteikti nav problēma - kurpes iespējams ir viena no viņu vājībām, vai, ja tā nav, tad tās noteikti nav ienaidnieces, bet patīkamas līdzgaitnieces dažādās dzīves situācijās. Manas pirmās augstpapēžu kurpes tika iegādātas 10.klases beigu posmā, jo bija jāabsolvē Aizputes mūzikas skola. Tās vēl joprojām ir manas mīļākās un ērtākās kurpes, ar kurām varu pat lēkāt, ja nepieciešams (ir izmēģināts). Manā plauktā stāv vēl kādi 3 kurpju pāri, kurus, pēc vienas neērtas valkāšanas reizes, esmu nolikusi malā mūžīgai apputēšanai. Tas, ka esmu 1m 60cm gara, noteikti nospēlē lomu tajā, ka man VAJADZĒTU nēsāt augstpapēžu apavus. Tomēr, kad esmu rūķis/elfs/vienkāršikautkouzģērbju garastāvokli, tad, protams, šādiem apaviem tur nav vietas, bet tagad...

Tad, nu, nāca arī tā vēsā rudens/ziemas diena, kad mani rudens zempapēžu (un tomēr jau dāmīguma pirmajā pakāpē) zābaciņi, sāka saldināt manas pēdas. Bija jādodas uz kurpju veikalu. Paturot prātā Annas izvirzītos nosacījumus (jo viņai es atskaitos par gandrīz visiem mēģinājumiem kļūt sievišķīgākai, un esmu viņu iecēlusi gandrīz personīgās stilistes amatā), soļoju garām visiem parastajiem zābakiem ar zemajiem, neesošajiem papēžiem, bet apstājos pie plaukta, kuram noteikti vienmēr būtu gājusi garām. Kas jādara - jādara, jeb, skaistums prasa upurus. Tajā brīdī es vienkārši nebiju sapratusi - kādus.

Mans kurpju lietojums sākas un apstājas pie 'saviesīgs pasākums' saraksta. Tās ir balles, svinīgas pieņemšanas (kāzas, lielas jubilejas, kristības), pārākās pakāpes oficiāli notikumi. Vidējais kurpju nēsāšanas ilgums ~3-4h. Ar to noteikti nepietiek, lai saprastu, ko nozīmē sev iegādāties augstpapēžu ZIEMAS zābakus.

Kad vakar man tajos bija jāpārvietojas ilgāk kā 20 minūtes, es nonācu līdz tam posmam, kad esmu gatava ziemu pievarēt arī basām kājām: 1)Pārvietošanās notiek ļoti lēni, jo, negribot izskatīties kā pilnīgai iesācējai (kas es esmu), es tiešām rūpīgi domāju par to, kā un kur lieku savu pēdu, jo nevēlos būt viena no tiem neglītajiem piemēram, kur cilvēki tiešām nemāk staigāt ar augstpapēžu apaviem; 2) Man lauž pēdu. Esmu bijusi kedu cilvēks, kur papēža lielums ir mīnusā (jo izdiluši papēži), kas garantē gandrīzēju pēdas saskari ar zemi. Šis 6 vai 7 cm paaugstinājums liek manai pēdai čīkstēt un īdēt; 3)Man liekas, ka cilvēki uz mani skatās. Un ne tādēļ, ka pēkšņi viņiem rūķa vietā stāv paula, kura cenšas būt sievišķīgāka, bet tāpēc, ka tas vienkārši liekas nesamērojami - šajā sakarā es esmu ar un par jums, man pašai nemitīgi notiek cīņa par to, vai tas bija pareizs lēmums.

Tomēr visu rezultātā, mana garderobe šobrīd sastāv no kleitām un viena bikšu pāra, es daudz biežāk priecājos par to, ko redzu atspulgos, esmu saņēmusi daudz vairāk komplimentus, kā jel kad savā iepriekšējā dzīves laikā, man ir jauna lieta par ko pačīkstēt.

Es nevaru apgalvot, ka tas ir domāts visiem cilvēkiem, un, jānorāda, ka 6-7cm citām sievietēm var likties pilnīgi smieklīgs "augstums", bet šie soļi, kurus šobrīd drebošām potītēm speru pretī elegancei un lielākai sievišķībai, ir dēvējami par tādiem pirmajiem bērna solīšiem, tādēļ, lūdzu, bez nosodījuma.

Un nobeigumā -  respekts, līdzjūtība un slavas dziesmas visām tām sievietēm, kuras māk ar vienkāršiem, lētiem un pārliecinošiem līdzekļiem ikdienā būt elegantas un skaistas, apvienojot aktīvu dzīves ritmu ar 7cm augstiem papēžiem.

3 video, kas liks tev novērtēt mazās un lielās lietas

Kas ir mīlestība? from applepaa on Vimeo.

Pā un Pūks from applepaa on Vimeo.

vai labums slēpjas reliģijā?

Pirms kāda laika, ja kāds man vaicāja : "Paula, vai tu tici Dievam?", mana klasiskā atbilde bija tāda, ka: "Jā, ticu, bet man ir manas personīgās attiecības ar Dievu, kam pašlaik nav nepieciešams noteikt ne piederību kādai lielākai sabiedrības daļai, ne veikt kādus rituālus". Tajā pašā laikā, manī norisinājās dažādas cīņas par jautājumiem: Kāpēc mani dažreiz apgrūtina nosaukt to, kam ticu par Dievu? Kāpēc es nesaku, ka esmu kristiete? Kā lai atrod pareizo baznīcu un kustību, ar kuras palīdzību uzturēt saikni starp sevi un Dievu?

Tomēr pēdējā laikā vairāk tapis aktuāls jautājums par piederību kādai draudzei, vai vismaz regulārāku baznīcas apmeklējumu (līdz šim to darīju reizi gadā, kopā ar ģimeni aizdodoties uz Aizputes baptistu draudzes Ziemassvētku dievkalpojumu). Šo vasaru pavadīju Turku (Somija) pilsētā, un man apkārt bija cilvēki, kuri pārstāvēja vairākas ticības. Tīrās sagadīšanās pēc, vasaras sakumā izlasīju slavenās ekranizācijas "Pī dzīve" pamatu - Jana Marteļa grāmatu ar tādu pašu nosaukumu. Mani ļoti uzrunāja un atmiņā ir palikusi tā daļa, kur stāsta varonis, nespējot un, galvenokārt, negribot izvēlēties tieši vienu "pareizo" ticību starp hinduismu, katolicismu (vai pareizticību?) un Islāmu, saka: "Es vienkārši gribu mīlēt Dievu!".  Mājā, kurā dzīvoju, un organizācijā, kurā strādāju, bija sastopami cilvēki, kuri pārstāvēja dažādus "ticības veidus". Pirmās bija divas  ~70 gadus vecas kundzītes, kuras piederēja pie sieviešu kristīgās apvienības (neņemot vērā, kādā ticībā tu esi kristīts, un kam īsti tici), regulāri apmeklēja baznīcas kori (un, protams, arī pašu baznīcu kā tādu) un nereti vaļas brīžos uzdungoja kādu baznīcas meldiņu. Ar viņām kopā es sēdos pie klavierēm, spēlēju skaistas baznīcas dziesmas, un iztēlē radīju skaistas domu gleznas par to, kā kādreiz šādi vēlētos kopā ar savu ģimeni, apstāties ap klavierēm un dziedāt tik dvēseliskas dziesmas. Otrais pāris bija Riina un Miiko, hipijiska ģimenīte, kuri gaidīja savu pirmdzimto. Riina bija Budisma piekritēja, kura meditēja ar tiem traukiem, par kuriem, velkot ar koka gabaliņu, tiek veidota īpatnēji nomierinoša skaņa. Miiko ceļš pie sava garīgā līdera nav bijis tik vienkāršs. Viņš reiz Dievam ir lūdzis, lai dod viņam kādu zīmi, kā pie viņa nokļūt, un neilgi pēc tam, kāds draugs ielūdzis viņu uz pasākumu, kur kāds Islāma atzara sludinātājs ieradies Somijā un sniedz mācību - aizdevies uz šo pasākumu un sapratis, ka viņa priekšā stāv viņa īstais garīgais līderis. Miiko pats ver lūgšanas krellītes un klausās skaļi korāna (laikam) dziedājumus. Vasaras beigās pie mums ievācās meitene Sāra, kura bija krišnīdu saimē, un vienā no pirmajām dienām, kad viņu iepazinu, viņa svinēja Krišnas dzimšanas dienu, tērpjas ļoti spilgtās drēbēs, lieto apple tehnoloģiju un braukā ar Volkswagen hipijbusiņu oranžā krāsā. Es pieņemu, ka katru reizi tiekoties ar kādu no šiem cilvēkiem biežāk, un redzot, ko viņu dzīvē ir ienesusi ticība, man būtu gribējies pateikt – jā, es arī būtu gatava ticēt vienam vai otram Dievam. Un kāpēc? – tāpēc, ka kopā visu darīt ir daudz interesantāk - lai cik nekorekti arī tas neizklausītos, ja runa ir par reliģiju.

21.gs. process ‘izdarīt pareizo izvēli’ ir daudz sarežģītāks nekā sākotnēji tas varētu šķist. Gandrīz visās mūsu dzīves jomās vairāk netiek piedāvāti viens vai divi, bet gan daudz risinājumu un iespējamo scenāriju, un ir jābūt ļoti pārliecinātam, lai par kādu no tiem pateiktu: „šis tiešām ir tas labākais”. Bet reliģija, baznīca nav kaut kas vienreizējs, izvēlēties savu baznīcu, tam vajadzētu būt ilgāk pārdomātam lēmumam, kaut kam, kam tiek veltīts laiks, enerģija un domas.

Tā nu pagājušajā sestdienā es aizdevos uz kādu mazāk pazīstamas kristīgās kustības dievkalpojumu. „Kristus Pasaulei” ir šīs draudzes nosaukums, lai gan vairāk viņus raksturotu sauklis: „Mēs iestājamies par visiem cilvēkiem”. Tik draudzīgu uzņemšanu es nespēju atminēties, tajā pašā laikā, fakts vien, ka draudzes īrētās telpas atrodas zinātņu akadēmijā, jau rada nelielu neizpratni. Ar ko šī draudze atšķiras no Latvijā tik ierastajām lietām? – pirmkārt, tās vienkārši ir izīrētas telpas, bez īpaši veidota svētā nama Dievam. Otrkārt, netiek dziedāti klasiskie dziedājumi, bet priekšā stāv īsta grupa, kura spēlē kaut ko staro roku un popu. Treškārt, mācītājs savas runas laikā daudz smejas un galvenokārt stāsta par savu personīgo dzīvi. Viss process tiek filmēts, un muzikālos priekšnesumus pavada gaismas un dūmu instalācijas. Cilvēki lūdzot ceļ gaisā rokas, lēkā un priecājas. Viss pasākums iet vidēji 2-3h. Šī draudze piedāvā ne tikai dievkalpojumus, bet arī mājas grupas, svētdienas skolu un cita veida nodarbības. Vairākas reizes dievkalpojuma laikā man bija vēlme raudāt. Vai tā bija Dieva klātbūtne, vai masas izraisītas un dalītas emocijas – grūti teikt.

Kā šādā sabiedrībā justies vidusmēra Latvietei, kura nesen uzsākusi savas "kristīgās gaitas"? Viens ir skaidrs – nav iespējams būt neredzamam un sākumā no malas novērot norises, jo tev pievērš uzmanību. Lai gan man patika šāda veida mūzika un darbs mājas grupiņās (Bībeles mācība un citas lietas) liek domāt, ka viņiem tiešām rūp, ka cilvēkiem veidojas izpratne par Dieva darbiem un mācībām, kaut kas visā man tajā likās nedaudz man nepiemērots, pārākās pakāpes – pārāk intensīva slavināšana, pārāk daudz nosodīti tie, kuri netic, pārāk, pārāk, bet varbūt vienkārši tā nav mana lieta.

Šajā svētdienā es kopā ar divām ģimenes dāmām, devos uz Torņkalna - Rīgas Lutera baznīcu. Klasikas vērtības. Liela, skaista baznīca, pie ieejas izsniedz dziesmu grāmatas, dziesmas, lūgšanas, grēku nožēlošana, dziesma, sprediķis, dziesmas un vēl vēlāk arī svētais vakarēdiens, kuram es gan pirmajā dievkalpojumā vēl nebiju gatava pievienoties. Arī šī draudze piedāvā vēl dažādas citas nodarbības – iekļaujot arī meditāciju. Un man liekas, ka kādu laiku es te tiešām vēlēšos atgriezties.

Plusi abām draudzēm: abām draudzēm ir mājas lapas, kurās ir pieejama ne tikai rakstiska,bet arī audio un video formātā veidota informācija. Tā teikt, iet līdzi 21.gs.  Vairāk informāciju var atrast te: http://luteradraudze.lv un http://www.marcisjencitis.lv 

Es nesaku, ka kristieši automātiski ir labāki cilvēki. Mūsdienu inteliģentā sabiedrība ir pietiekami nodrošināta ar vairākiem palīglīdzekļiem, lai arī citādākā kontekstā risinātu pasaulīgus jautājumus par labestību, piedošanu, veidu, kā labāk dzīvot un citiem jautājumiem. Kā arī, man ļoti nepatīk tas, ja baznīca kādam caur Dievu sāk primāri solīt pārticību un labklājības uzlabošanos, bet tajos mācītāju tekstos ir tik daudz vienkāršas labvēlības, vienkāršas, dažreiz sāpīgas, dažreiz ļoti iepriecinošas atziņas, kuras ir vērts, kaut vai reizi gadā, paklausīties.

eseja par brīvību, ptfū, par to, kam grūtāk?

Mamma nepārstāj norādīt uz visiem rakstiem, kuri stāsta ka Latvijas plašuma grādos, "veģetārs" un "pilnvērtīgs uzturs" ir divi vārdi, kuri nevar dzīvot kopā. Veikalā stāvot, nespēju izvēlēties starp tēju, kura ražota Latvijā, bet iesaiņota gan plastmasas maisiņā un kartonā, un tēju, kura nāk no Ķīnas, bet ir iesaiņota tikai plastmasas maisiņā. Pēdējā seminārā, kuru apmeklēju, 2/3 no uzmanības tika pievērsta vienīgajam vegānam, uzdodot kaudzi jautājumu (arī word dokuments neatpazīst vārdu „vegāns” un pasvītro to, kā nepareizi esošu - sakritība?). Teju katru reizi, kad izeju no savas istabiņas, esmu spiesta izslēgt gaismas slēdzi, jo blakus dzīvojošās meitenes to vienmēr aizmirst izdarīt.

Jūs varat teikt, ko tie cilvēki ņemas, bet jo patiesāka un atbildīgāka es vēlos būt pret to, ko un kā patērēju, jo vairāk uzrodas jautājumu, uz kuriem nav vienas pareizās atbildes. No vienas puses man ir nedaudz žēl tos cilvēkus, kuri izvēlas to ceļu, kas nav sabiedrībā atzīts. No otras puses, es saprotu arī tos, kuri sarauc pieri, kad izdzird apkārt frāzi „veģetārietis”, „eko”, „brīvs no ģmo”, „kalorijas” un tā tālāk. Un es īsti nevaru izlemt, kuram ir grūtāka dzīve.

Kad es pirmo reizi mēģināju kļūt par veģetārieti (vienkārši izaicinājuma pēc), es nebiju īpaši sagatavojusies, un iespējams tagad saprotu, kādēļ manai ģimenei bija tik skeptiska attieksme. Sāksim jau ar to, ka es pati negatavoju, kas nozīmēja, ka manai māmiņai bija jāparūpējas par pareizo uzturvielu nodrošinājumu. Viņa gan ari atspēlējās. Kopš tā laika, asinsanalīžu nodošana teju 3 reizes gadā, man ir norma (jānorāda, ka mamma ir mediķis, un kāda vājuma vai bāluma pieminēšana vien var novest pie lieku asinsanalīžu veikšanu). Otro reizi es mēģināju, jo sapratu, ka es jūtos labāk tad, ja neēdu gaļu. Trešo reizi es mēģināšu un cerēšu, ka ceturtās reizes vairāk nebūs.

Nesen ar draudzeni smadzeņojām par to, kas būtu jāievēro iepērkoties, lai mēs pēc iespējas mazāk kaitētu videi. Vairākos gadījumos nonācām pretrunās. Tiešām, vai tas, ka šie rieksti ir „organic”, bet nāk no Indijas, ir labāks pirkums par plūmēm, kuras, iespējams apstrādātas ar sazin ko, bet tomēr nāk no Baltijas valstīm? Kā lai pasaka NĒ! visiem tiem plastmasas maisiņiem, kuros pārdevējas tin teju katru otro produktu? 

Negribas katru darbību piedēvēt Zaļākam dzīvesveidam, bet vai tiešām lielākā daļa jauniešu, kuri dzīvo kojās, pirms tam ir dzīvojuši mājsaimniecībā, kur gaismas tika atstātas ieslēgtas 24/7? Un vannas istabas ventilatoram IR jābūt ieslēgtas visu nakti, tas nekas, ka neviens tur naktī neatrodas? Un vai tiešām saplacināt to plastmasas pudeli ir dienas smagākais un, tik lielu fizisku piepūli prasošs, notikums? 

Jau kopš bērnības esmu jutusies nedaudz citādāka, kā man apkārt esošie cilvēki. Manas piezīmes par plastmasas trauku lietošanu augstskolas studentu apvienības prezentācijā, arī noteikti nevairoja manu popularitāti. Dažreiz liekas, ka pasakot, ka vadu vides virzienu, iztēlē izskan: „āaaa...tie dīvaiņi." Es nezinu, kas notiktu, ja paziņotu, ka vēlos būt vegāne (jau iepriekš izveidojot bukletiņu un iedodot katram, kas, pēc šī fakta uzzināšanas, vēršas pie manis ar jautājumu par to, kā es varu dzīvot bez siera).

Bet, nesatraucieties, ar mani viss ir „kārtībā”. Vēl aiz aizvakar ēdu lasi (kura gaļa noteikti bija sakrāsota ar krāsām, lai tas iegūtu „patīkami” rozā krāsu), un turpinu šaustīt sevi par katru izvēli, kuru veicu. 

KĀPĒC BŪT LABAM, IR TIK GRŪTI?