vai labums slēpjas reliģijā?

Pirms kāda laika, ja kāds man vaicāja : "Paula, vai tu tici Dievam?", mana klasiskā atbilde bija tāda, ka: "Jā, ticu, bet man ir manas personīgās attiecības ar Dievu, kam pašlaik nav nepieciešams noteikt ne piederību kādai lielākai sabiedrības daļai, ne veikt kādus rituālus". Tajā pašā laikā, manī norisinājās dažādas cīņas par jautājumiem: Kāpēc mani dažreiz apgrūtina nosaukt to, kam ticu par Dievu? Kāpēc es nesaku, ka esmu kristiete? Kā lai atrod pareizo baznīcu un kustību, ar kuras palīdzību uzturēt saikni starp sevi un Dievu?

Tomēr pēdējā laikā vairāk tapis aktuāls jautājums par piederību kādai draudzei, vai vismaz regulārāku baznīcas apmeklējumu (līdz šim to darīju reizi gadā, kopā ar ģimeni aizdodoties uz Aizputes baptistu draudzes Ziemassvētku dievkalpojumu). Šo vasaru pavadīju Turku (Somija) pilsētā, un man apkārt bija cilvēki, kuri pārstāvēja vairākas ticības. Tīrās sagadīšanās pēc, vasaras sakumā izlasīju slavenās ekranizācijas "Pī dzīve" pamatu - Jana Marteļa grāmatu ar tādu pašu nosaukumu. Mani ļoti uzrunāja un atmiņā ir palikusi tā daļa, kur stāsta varonis, nespējot un, galvenokārt, negribot izvēlēties tieši vienu "pareizo" ticību starp hinduismu, katolicismu (vai pareizticību?) un Islāmu, saka: "Es vienkārši gribu mīlēt Dievu!".  Mājā, kurā dzīvoju, un organizācijā, kurā strādāju, bija sastopami cilvēki, kuri pārstāvēja dažādus "ticības veidus". Pirmās bija divas  ~70 gadus vecas kundzītes, kuras piederēja pie sieviešu kristīgās apvienības (neņemot vērā, kādā ticībā tu esi kristīts, un kam īsti tici), regulāri apmeklēja baznīcas kori (un, protams, arī pašu baznīcu kā tādu) un nereti vaļas brīžos uzdungoja kādu baznīcas meldiņu. Ar viņām kopā es sēdos pie klavierēm, spēlēju skaistas baznīcas dziesmas, un iztēlē radīju skaistas domu gleznas par to, kā kādreiz šādi vēlētos kopā ar savu ģimeni, apstāties ap klavierēm un dziedāt tik dvēseliskas dziesmas. Otrais pāris bija Riina un Miiko, hipijiska ģimenīte, kuri gaidīja savu pirmdzimto. Riina bija Budisma piekritēja, kura meditēja ar tiem traukiem, par kuriem, velkot ar koka gabaliņu, tiek veidota īpatnēji nomierinoša skaņa. Miiko ceļš pie sava garīgā līdera nav bijis tik vienkāršs. Viņš reiz Dievam ir lūdzis, lai dod viņam kādu zīmi, kā pie viņa nokļūt, un neilgi pēc tam, kāds draugs ielūdzis viņu uz pasākumu, kur kāds Islāma atzara sludinātājs ieradies Somijā un sniedz mācību - aizdevies uz šo pasākumu un sapratis, ka viņa priekšā stāv viņa īstais garīgais līderis. Miiko pats ver lūgšanas krellītes un klausās skaļi korāna (laikam) dziedājumus. Vasaras beigās pie mums ievācās meitene Sāra, kura bija krišnīdu saimē, un vienā no pirmajām dienām, kad viņu iepazinu, viņa svinēja Krišnas dzimšanas dienu, tērpjas ļoti spilgtās drēbēs, lieto apple tehnoloģiju un braukā ar Volkswagen hipijbusiņu oranžā krāsā. Es pieņemu, ka katru reizi tiekoties ar kādu no šiem cilvēkiem biežāk, un redzot, ko viņu dzīvē ir ienesusi ticība, man būtu gribējies pateikt – jā, es arī būtu gatava ticēt vienam vai otram Dievam. Un kāpēc? – tāpēc, ka kopā visu darīt ir daudz interesantāk - lai cik nekorekti arī tas neizklausītos, ja runa ir par reliģiju.

21.gs. process ‘izdarīt pareizo izvēli’ ir daudz sarežģītāks nekā sākotnēji tas varētu šķist. Gandrīz visās mūsu dzīves jomās vairāk netiek piedāvāti viens vai divi, bet gan daudz risinājumu un iespējamo scenāriju, un ir jābūt ļoti pārliecinātam, lai par kādu no tiem pateiktu: „šis tiešām ir tas labākais”. Bet reliģija, baznīca nav kaut kas vienreizējs, izvēlēties savu baznīcu, tam vajadzētu būt ilgāk pārdomātam lēmumam, kaut kam, kam tiek veltīts laiks, enerģija un domas.

Tā nu pagājušajā sestdienā es aizdevos uz kādu mazāk pazīstamas kristīgās kustības dievkalpojumu. „Kristus Pasaulei” ir šīs draudzes nosaukums, lai gan vairāk viņus raksturotu sauklis: „Mēs iestājamies par visiem cilvēkiem”. Tik draudzīgu uzņemšanu es nespēju atminēties, tajā pašā laikā, fakts vien, ka draudzes īrētās telpas atrodas zinātņu akadēmijā, jau rada nelielu neizpratni. Ar ko šī draudze atšķiras no Latvijā tik ierastajām lietām? – pirmkārt, tās vienkārši ir izīrētas telpas, bez īpaši veidota svētā nama Dievam. Otrkārt, netiek dziedāti klasiskie dziedājumi, bet priekšā stāv īsta grupa, kura spēlē kaut ko staro roku un popu. Treškārt, mācītājs savas runas laikā daudz smejas un galvenokārt stāsta par savu personīgo dzīvi. Viss process tiek filmēts, un muzikālos priekšnesumus pavada gaismas un dūmu instalācijas. Cilvēki lūdzot ceļ gaisā rokas, lēkā un priecājas. Viss pasākums iet vidēji 2-3h. Šī draudze piedāvā ne tikai dievkalpojumus, bet arī mājas grupas, svētdienas skolu un cita veida nodarbības. Vairākas reizes dievkalpojuma laikā man bija vēlme raudāt. Vai tā bija Dieva klātbūtne, vai masas izraisītas un dalītas emocijas – grūti teikt.

Kā šādā sabiedrībā justies vidusmēra Latvietei, kura nesen uzsākusi savas "kristīgās gaitas"? Viens ir skaidrs – nav iespējams būt neredzamam un sākumā no malas novērot norises, jo tev pievērš uzmanību. Lai gan man patika šāda veida mūzika un darbs mājas grupiņās (Bībeles mācība un citas lietas) liek domāt, ka viņiem tiešām rūp, ka cilvēkiem veidojas izpratne par Dieva darbiem un mācībām, kaut kas visā man tajā likās nedaudz man nepiemērots, pārākās pakāpes – pārāk intensīva slavināšana, pārāk daudz nosodīti tie, kuri netic, pārāk, pārāk, bet varbūt vienkārši tā nav mana lieta.

Šajā svētdienā es kopā ar divām ģimenes dāmām, devos uz Torņkalna - Rīgas Lutera baznīcu. Klasikas vērtības. Liela, skaista baznīca, pie ieejas izsniedz dziesmu grāmatas, dziesmas, lūgšanas, grēku nožēlošana, dziesma, sprediķis, dziesmas un vēl vēlāk arī svētais vakarēdiens, kuram es gan pirmajā dievkalpojumā vēl nebiju gatava pievienoties. Arī šī draudze piedāvā vēl dažādas citas nodarbības – iekļaujot arī meditāciju. Un man liekas, ka kādu laiku es te tiešām vēlēšos atgriezties.

Plusi abām draudzēm: abām draudzēm ir mājas lapas, kurās ir pieejama ne tikai rakstiska,bet arī audio un video formātā veidota informācija. Tā teikt, iet līdzi 21.gs.  Vairāk informāciju var atrast te: http://luteradraudze.lv un http://www.marcisjencitis.lv 

Es nesaku, ka kristieši automātiski ir labāki cilvēki. Mūsdienu inteliģentā sabiedrība ir pietiekami nodrošināta ar vairākiem palīglīdzekļiem, lai arī citādākā kontekstā risinātu pasaulīgus jautājumus par labestību, piedošanu, veidu, kā labāk dzīvot un citiem jautājumiem. Kā arī, man ļoti nepatīk tas, ja baznīca kādam caur Dievu sāk primāri solīt pārticību un labklājības uzlabošanos, bet tajos mācītāju tekstos ir tik daudz vienkāršas labvēlības, vienkāršas, dažreiz sāpīgas, dažreiz ļoti iepriecinošas atziņas, kuras ir vērts, kaut vai reizi gadā, paklausīties.