katrs gudrs cilvēks tev vēlēsies pateikt, ka galvenais dzīvē ir atrast un darīt to, ko tu mīli.
mūsdienu jaunietim vadīties pēc šādas pārliecības ir ļoti grūti. nepietiek jau ar vecāku spiedienu, kas visu vidusskolu klusībā cer, ka bērns bez viņu līdzdalības pieņems pieņemamu lēmumu, par tālāko izglītību. nepietiek ar sabiedrību, kura uzskata, ka pēc vidusskolas ir jābūt augstskolai, pēc augstskolas darbam un iespējams maģistra studijām. nepietiek ar to paaudzi, kuriem liekas, ka, ja jau reiz vienu izglītību (3-4 gadi augstskolā) esi ieguvusi, tad varēsi ar to nodarboties visu savu dzīvi. nē, nepietiek. tagad tam visam klāt vēl nāk tas noteikums, ka tev vēl jāatrod tas, ko tu mīli.
un tagad.
tūlīt.
un pamēģini tikai kļūdīties.
tieši tik pat muļķīgs pieņēmums ir par to, kad ir 'normāli' atrast sav mūža mīlestību.
kurš ir tas ģēnijs, tas, kam ir vara, norādīt uz laika posmu, kad mums būtu jāsatiek "tas īstais/īstā?". jau kādu laiku es esmu pieturējusies pie pašizveidotas teorijas. galvenokārt, šī teorija ir uzturēta pie dzīvības, lai man reizi pa reizei būtu ko atbildēt tiem cilvēkiem, kuri pārsteigumā izsaucas, vai ķircinot apvaicājas: "Un, kā, tavā dzīvē vēl joprojām nav nopietnu attiecību?". ( un man tādas ir - man ir nopietnas attiecības ar savu ģimeni, ar dažiem ļoti tuviem draugiem). Šī teorija atbalsta to, ka gluži vienkārši, ir iespējams, ka mans "mūža" vīrietis, bija mans bērnības labākais draugs Lauris (piedod, Lauri, ka tev tas ir jāuzzina šādā veidā!), ar kuru es nespēju iztēloties lielu daļu savas izaugsmes, savu pastāvēšanu un labāko bērnības dienu pavadīšanu. Tas, ka mūsu komunikācija šobrīd sastāv no 1-2 sarunām gadā, nenozīmē, ka šis cilvēks nav bijis nozīmīgs kādā no manas dzīves posmiem.
šī visa sakarā, šodien ievēroju, ka savā Facebook lapā, pie interesēm, maģiskā kārtā esmu norādījusi "sievietes". Lai gan esmu samērā brīvi domājoša būtne, kurai ir draugi ar šādu orientāciju, sajutos nedaudz bažīga, kas notiktu tad, ja kāds to būtu ievērojis? Mazāk svarīgi tas, ka tā nav patiesība, bet vairāk gan tas, cik ļoti neērti es sajutos. Neesmu pētījusi apstākļus, bet zinu, ka mazpilsētas vide noteikti nav tā vieta, kur atklāti runāt par savu seksuālo orientāciju, piederību "tai savādajai ļaužu grupai" un tā tālāk. Un man palika bail. Bail, par tiem cilvēkiem, kuri nekad nav saņēmuši atbalstu būt par tiem, kas tie īsteni ir. Un kādu teoriju, lai domā viņi/viņas - kādu attaisnoju,lai izvēlas?
jau ilgāku laiku šāda domu neskaidrība, lēkāšana pa melnajiem taustiņiem, lielas klusuma pauzes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru